Augstk Par Zemi

Zandas Rubenes pētījums “Digitālā bērnība” analizē abus nosaukumā minētos jēdzienus. Kad sākās digitālais laikmets? Kā tas izmainīja sabiedrību? Savukārt ‘bērnību’ zinātniece sauc par konstruktu, rādot, kā dažādos vēstures posmos mainījušās vecuma robežas, kad mazs cilvēks tiek uzskatīts par aizbilstamu. Pētījums patreizējo homo digitalis laikmetu ieliek plašākā kontekstā, saucot ekrānpaaudzi nevis par revolūciju, bet gan daļu no evolūcijas procesa. 

Kā vācu mācīto vīru vērtības un darbība ietekmēja Vidzemes latviešu dzīvi 18. gadsimtā? Vācu mācītāja, Hernhūtes brāļu draudžu kustības atbalstītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa “Dzīvesgājums”, ko izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēka, ir viena no atbildēm uz šo jautājumu. Blaufūsa piētiskais dzīvesveids mainījis arī Palsmanes, Ērģemes un Kārķu zemnieku dzīvi, latviešu valodā sarakstītie darbi veicinājuši valodas attīstību, hernhūtiešu iedvesmotais egalitārisms veicinājis latviešu pašvēstures uzklausīšanu un pierakstīšanu. Šis ir aizraujošs stāsts par 18. gadsimta vācu mācītāju Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu, kurš dodas uz sev nezināmo Vidzemi tobrīd – cariskajā Krievijā, lai kalpotu Valmiermuižā. Vēlāk kļūst par mācītāju Ērģemē, Kārķos, arī Rīgā, pašā svētā Jēkaba baznīcā. Pieslejas Hernhūtes  brāļu draudžu kustības tikumiem, par ko mūža otrā pusē bargi sodīts. Pazemīgā pieticībā draudzējas ar zemākas kārtas Rīgas amatniekiem, tostarp turīgākajiem latviešiem. Tiek uzskatīts, ka pēc latvieša, pārtikušā mastu

Jūnija sākumā jau sesto reizi notiks Liepājas Karostas festivāls. Raidījumā uzzināsiet arī citus Liepājas Karostas jaunumus: par jauno ekspozīciju Karostas cietumā, plāniem Muzeju naktij, un maija sākumā gaidāmo vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivālu "Ziedonis ūdenstornī". Tiekamies ar Karostas glābšanas biedrības pārstāvi Montu Kraftu un festivāla "Ziedonis ūdenstornī' organizatori Ivondu Vilsoni.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa. Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasīju

Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās

Šai raidījumā "iekāpsim" dziesmu autores, grupu “Skumju akmeņi” un “Levīti” dibinātājas Helēnas Kozlovas ticības pieredzes pasaulē. Runājam maz, bet šūpojamies albuma “Tavi vārdi” (2014, “Levīti”) dziesmu tekstos un akordos. 

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša

“Rīgas mākslas telpas” Intro zālē vēl līdz 7. aprīlim skatāms mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”, kas pagājušajā gadā kā nacionālā ekspozīcija pārstāvēja Latviju 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Kuratore Gundega Laiviņa pagājušajā gadā uzdrošinājās uz pasaules scenogrāfijas Meku Prāgā vest darbu, kas burtiski tapa kvadriennāles apmeklētāju acu priekšā. Ekspozīcijas telpā bija izvietoti 12 ekrāni, un katru nākamo dienu, iegaismojās par vienu ekrānu vairāk. Latvijas ekspozīcijas mērķis Prāgas kvadiennālē bija mudināt skatītāju aizdomāties par scenogrāfiju kā procesa mākslu, kas veidojas mijiedarbē ar vietu, laiku, satiktajiem. Darbs patiešām tapa ceļā.  Divpadsmit dienas kolektīvs „Grāfienes” pavadīja ceļā no Rīgas uz Prāgu, katru ceļojuma dienu radot scenogrāfiju vai izrādes situāciju. Uz viena no ekrāniem bija skatāma ceļojuma tiešraide, ko nodrošināja operators Dāvids Smiltiņš un tekstu autors Kirils Ēcis. Dienas beigās paveiktais tika sakompresēts pāris minūšu garā vide

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunoša

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir

Balsi atguvuša Radio žurnālista dienasgrāmata, jeb neizskanējušo raidījumu piezīmes, klusuma laikā krāto domu dienasgrāmata. Kas prāta cienīgāk? Runāt, iejaukties, vairojot viedokļus? Vai apgūto klusuma pieredzi likt lietā, fokusējoties uz ar roku aizsniedzamām lietām? Esiet sveicināti! Ar jums sasveicinās Anda Buševica, un ir gan pēdējo mēnešu laikā ar mani kas noticis. Es biju zaudējusi balsi. Pavisam burtiskā nozīmē. Laringīts, balss zudums. Mēnešiem. Un man kā cilvēkam, kura profesija ir reizēm ar lielu sparu uzrunāt cilvēkus, tā bija nogalinoša, bet reizē arī ļoti interesanta pieredze. Samainīt runāšanas sudrabu pret klusēšanas zeltu. Izstāstīšu vienu piemēru. Ceļā uz Valmieras teātri kopā ar  brīnišķīgo Latvijas Televīzijas žurnālisti, raidījuma “Ielas garumā” veidotāju  Lilitu Eglīti, jau iepriekš brīdinu, ka es visu ceļu klusēšu. Nekā personīga, ārsts ieteicis pēc iespējas nenoslogot balss saites. Kolēģi tādas lietas saprot, un Lilita nejautāta sāk runāt pati. Ātri satumstošās ziemas dienas pelēkum

Nesen iznākušais Dainas Tabūnas romāns “Raganas” apraksta mūsdienu cilvēka savādo esību: tā vienlaikus ir ļoti tehnoloģizēta, bet arī atvērta prātam neaptveramajam. Romānā aprakstītās sievietes iet savu pašatklāsmes ceļu, kurā ir arī daudz ikdienišķi atpazīstama. Vēstures stāstu pētnieks spēj ceļot laikā. Radošā iztēle ļauj lidot. Un mūsdienu protesta akcijās ir daudz līdzību ar aizliegumu apdvestiem raganu sabatiem. Daina Tabūna šobrīd ir jau trīs grāmatu autore – pirms desmit gadiem iznāca stāstu krājums “Pirmā reize”, pagājušajā gadā – bērniem domāta grāmata “Lasis Stasis un Atlantijas okeāns”. Un rakstniece vienmēr ir pārsteigusi ar, vismaz pieaugušajiem domāto grāmatu tēmām. Savā debijas stāstu krājumā “Pirmā reize” Daina Tabūna apraksta neērtības sajūtu, kas jāizdzīvo, kad ar tevi kaut kas notiek pirmo reizi. Un tas prasa zināmu drosmi – jau nobriedušā vecumā atsaukt atmiņā neveiklas situācijas, tās izdzīvot vēlreiz, aptvert ar prātu. Taču šī apzināšanās – tā ir daļa no pieaugšanas procesa. Un arī rom

Sengrieķu valodas filoloģes un antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmata “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” mērķtiecīgi rakstīta sarunīgi, urdot lasītāju līdzdomāt par ierosinātajām tēmām, kurās katram no mums ir, ja ne personiska pieredze, tad vismaz pozīcija. Un šīs tēmas ir: aborti, eitanāzija, nāvessodi, karš kā attaisnota nogalināšana, kā arī citu dzīvnieku dzīves un dzīvības.

Latviski iztulkota norvēģu publicista un ceļotāja Riharda Beruga grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”. Fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais  maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem tomēr nav gluži ceļojumu apraksts, autoru interesē varas un ticības attiecības. Tajās ir kāds rakstniekam nepieciešamais dramatiskais konflikts – ticība kā cilvēka vēlme kļūt labākam, un vienlaikus gandrīz visi kari ir notikuši ticības vārdā. Latviski lieliski runājošais norvēģis Rihards Berugs Latvijā ir labi pazīstama personība, taču varbūt daži fakti tomēr jāatgādina – Rihards Berugs ir Ziemeļvalstu informācijas biroja Rīgā izveidotājs, viens no Vidzemes Augstskolas dibinātājiem, mediju zinātņu doktors, poliglots, ceļotājs, norvēģu – latviešu vārdnīcas līdzautors.  Joprojām uztur saikni ar Latviju, lai gan nu jau padsmit gadus viņš par savējo sauc arī Svanetiju Gruzijā. Arī viņa jaunākā grāmata, pārgājienu maršrutu apraksts pa Kaukāzu, saistīta ar šo reģionu. Paties

Oktobrī ar atklāšanas koncertu tika nosvinēta dziesminieka Arņa Miltiņa 50 dziesmu nošu burtnīca, ko izdevusi “Austras biedrība”. Vēl pirms diviem gadiem nošu pierakstā iznāca Arņa Miltiņa bērnu dziesmu izlase “Lai mums labi iet”. Mūziķis pats šīs grāmatas dēvē par notīs un dziesmu tekstos pierakstītu, mūsu kopīgi piedzīvoto laiku, jo radušās dziesmas cieši saistītas gan ar Atmodas gadu noskaņām, gan koncertējot kopā ar Austras bērniem, gan darbojoties Rīgas pilsētas kultūras dzīves organizēšanā, pieredzēto. Arni Miltiņu sagaidu pie Radio durvīm, viņš šurp atminies ar velosipēdu, šī būšot otrā ziema, kad braucot visu gadu. Palūdzu ierakstīt autogrāfu, un Arnis ieraksta - “Svarīgi ir labie vārdi!”. Nu ja, Radio cilvēkiem ko tādu vajadzētu likt aiz auss. Labiem vārdiem ir nozīme. Arņa Miltiņa nosacīti “kopotajos rakstos”, nošu burtnīcā “Arnis Miltiņš. Dziesmas” apkopotas 50 dziesmas, sešpadsmit no tām klāt ir QR kodi, saites uz dziesmu videoierakstiem ar autora īsu pieteikumu, dziesmas stāstu. Ierakstos pied

Jette Loona Hermanis ir performanču māksliniece un horeogrāfe. Latviešu valodu izmanto savos iestudējumos, taču viņas mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Nesen Baltijas Drāmas foruma ietvaros Rīgā bija iespēja redzēt Kanuti Gildi Saal teātra izrādi “Ēdenes detaļa”, kura pagājušajā gadā novērtēta ar Igaunijas Teātra dejas balvu, kā arī izrādi “Malleus Maleficarum”, ko veidojusi starptautiska aktieru komanda Ivetas Poles režijā. Jette Loona Hermanis darbojas arī performanču žanrā, šobrīd Rīgas Mākslas telpā skatāma MAREROLS’s izstāde “Pētījums: neredzamie vingrinājumi”. Jette Loona brīdina jau pirms sarunas, ka reizēm viņai ir grūti savas domas noformulēt latviski. Latviešu valodu Jette izmanto savos iestudējumos, taču mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Arī izrādē “Ēdenes detaļa” viņa runā latviski, un Jettes Loonas Hermanis atrašanās starp valodām šķiet intriģējoša arī radošās darbības kontekstā. Šādā fiziskā teātrī, izpratne par kuru Latvijā palēnām tikai dzimst, valoda, runa tie

Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrētā kultūrizglītības programma “Literārā Akadēmija” ir izaugusi no kādreizējā Jauno autoru semināra. Seminārā praktizēto nedēļu ilgo darbu apspriešanu reizi gadā tagad nomainījušas meistardarbnīcas dzejā, prozā, drāmā, arī citvalodīgi rakstošajiem domāta programma. Literārā Akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi. Kad jāiegaumē kāds Latvijas literatūrā debitējušā vārds, grūti nepamanīt šo autoru radošajās biogrāfijās bieži atkārtojošos faktu – mācījies Literārajā akadēmijā. Lai gan pēc būtības Literārā akadēmija ir Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrēta kultūrizglītības programma, un ne jau visiem tās dalībniekiem ir mērķis kļūt kursu noslēgumā par profesionālu rakstnieku, dzejnieku vai dramaturgu. Tomēr Literārā akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi, un ir pamanāmiem burtiem ierakstījusi savu pastāvēšanu Latvijas literatūras kopainā. Un visu šo laiku tās vadī

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pi

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan J

Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī. Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas v