Š?s Dienas Ac?m

Dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, dzimis 1897. gada 25. decembrī. Viņš ir vien no savā paaudzē zināmākajiem dzejniekiem ne tikai tobrīd, bet arī vēlākajos laikos nemainīgi populārs, nesasniedzot to mērogu, kāds bija Aleksandram Čakam un Ērikam Ādamsonam, bet katrā ziņā no tiem desmitiem dzejnieku, kas bija viņa vienaudži, viens no zināmākajiem, lasītākajiem. Tā ir dzejnieku paaudze, kas dzimuši ap 19. - 20. gadsimtu miju un aktīvi ienāk literatūrā pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, tas bija laiks, kad dzejā un literatūrā ir daudz jaunu strāvu. Saruna par Jānis Ziemeļnieku ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi.

Filozofe Zenta Mauriņa pasaulē nāca 1897. gada 15. decembrī. Viņa ir viena no personībām, kuras liktenis cieši saistīts ar Latvijas valsti: nākusi pasaulē gadus 20 pirms Latvijas valsts dzimšanas, kā personība nobriedusi laikā, kad top un veidojās Latvijas valsts, un līdz ar neatkarības zaudēšanu devusies trimdā. Līdz ar to šeit,  Latvijā, bija tikpat kā nezināma. Raidījumā Šīs dienas acīm par Zentu Mauriņu stāsta Literatūrzinātnieks un filozofs Edgars Mucenieks.

Decembra sākumā atzīmējām simtgadi nozīmīgam notikumam ceļā uz Latvijas valstiskuma radīšanu - Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sesijai Valkā un tās pieņemtajai deklarācijai ārvalstīm un tautām, kas pirmo reizi nepārprotami formulēja latviešu nācijas pašnoteikšanās prasības. Līdzīgi procesi šajā laikā notika arī Latvijas kaimiņvalstīs, arī par to runāja starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kas Valkā notika 2. decembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats konferences ārzemju viesu priekšlasījumos.

1917. gada 6. decembris ir tā diena, kas tiek uzskatīta par suverēnas Somijas republikas valstiskuma radīšanas dienu. Raidījumā Šīs dienas acīm par Somijas valsts dibināšanu stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

1917. gada rudenī Valkā tika dibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Pats galvenais dokuments, kuru tolaik pieņem Latviešu pagaidu nacionālā padome, ir deklarācija „Ārvalstīm un tautām”, kurā teikts, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts. Līdz ar to, kā vērtē vēsturnieki, Valkā tika ielikts pamatakmens Latvijas valstij. Vēstures notikumi Valkā un mūsdienu skatījums uz tiem. Atziņas pēc starptautiskās zinātniskās konferences, kurā piedalījās vēsturnieki no Baltijas, Vācijas un Somijas, diskutējot par 1917.gada notikumiem - Latvijas neatkarības idejas sākotni. 

Notikumi, kas pirms simts gadiem risinājās Krievijā, nozīmīgi skāra arī Latviju, joprojām tiek traktēti dažādi. Sanktpēterburgā 1917. gadā aizsākās procesi, kuri vēlāk ietekmēja pasaules vēstures gaitu visā 20. gadsimtā. Tiekoties ar vairākiem Krievijas vēsturniekiem, raidījumā Šīs dienas acīm autors uzklausīja viņu redzējumu par boļševikiem, spēku, kurš toreiz ieguva varu Krievijā. Un arī par to valsti, kuru šis spēks izveidoja. Saruna ar Sanktpēterburgas Valsts telekomunikāciju universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru Vladlenu Izmoziku (attēlā). Viņa skatījumā boļševiku nākšana pie varas Krievijā 1917. gadā nebija nejaušība. Šī partija, sevišķi tās vadonis Vladimirs Ļeņins rīkojas ļoti mērķtiecīgi. "Var dažādi attiekties pret Ļeņinu, taču ir jāorientējas uz patiesiem faktiem. Šai ziņā arī pie mums, Krievijā, diezgan plaši ir izplatījies mīts, kas pat nonācis dažās skolas mācību grāmatās, ka 1917. gada priekšvakarā Ļeņins itin kā pilnīgi neesot paredzējis tādus notikumus. No konteksta izrauj frāzi:

Šobrīd simts gadi mūs šķir no laika, kad apvērsums Krievijā 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila jeb 7. novembrī pēc jaunā stila noveda pie varas boļševiku partiju ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā. Šis notikums aizsāka totalitārās padomju valsts veidošanos un tādējādi ietekmēja visu 20. gadsimta vēstures gaitu. Kā varēja notikt, ka 1917. gadā Krievijas monarhija, kas bija pastāvējusi simtiem gadu, sabruka dažās dienās. Kā tas nācās, ka pie varas milzīgajā valstī nonāca un noturējās nevis pārmaiņu sākotnējie virzītāji – liberālie un mēreni konservatīvie spēki, nevis tās sociālistiskās partijas, kurām bija dominējošā ietekme kā Krievijas zemnieku masās, tā lielo pilsētu strādniecībā, bet gan margināla radikāļu grupa, par kuru 1917. gada sākumā Krievijā reti kurš bija dzirdējis. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Krievijas politiskās vēstures muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko par 1917. gada Krievijas revolūcijas likumsakarībām.

Šis gads ir īpašs, runājot par mūsu pasaules austrumu daļas, bijušās Padomju Savienības vēsturi. Gadskārta kopš Oktobra apvērsuma novembra sākumā 1917. gadā, 1937. gadā process, ko dēvē par lielo teroru PSRS un Ukrainas “golodomors” jeb latviski “badasērga”, kas plosījās Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Visiem šiem notikumiem ir saistība ar tādu fenomenu kā boļševisms, tos kopsakarību virknē saista tas, ka to virzītājspēks ir partija, kura dēvē par Viskrievijas komunistisko (boļševistisko) partiju. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Jau pāris nedēļas arī Latvijā var noskatīties režisora Alekseja Učitjeļa (Aleksey Uchitel) filmu “Matilde” - stāsts par Krievijas pēdējā cara Nikolaja II Romanova jaunības dēku ar Imperatora teātra primabalerīnu Matildi Kšesiņsku. Tā mūsdienu Krievijas kino industrija reaģē uz 1917. gada Krievijas revolūcijas simtgadi. Šī revolūcija sagrāva gadsimtiem pastāvējušo Krievijas monarhiju, iesāka asiņainu Pilsoņu karu, un uz vairāk nekā 70. gadiem par saimniekiem sestajā daļā planētas sauszemes padarīja par vienu no nežēlīgākajiem 20. gadsimta režīmiem – padomju komunistisko totalitārismu. Tam, kurš vēlas gūt priekšstatu par tolaik Krievijā notikušo, noteikti vērts apmeklēt namu Sanktpēterburgā, kas reiz piederējis slavenajai Matildei. Grezna savrupmāja kādreizējās Krievijas galvaspilsētas centrā sasaistījusi balerīnas Kšesiņskas, Romanovu dinastijas un Krievijas revolūcijas uzvarētāju boļševiku vadoņa Vladimira Ļeņina likteņus. Šodien kādreizējā Kšesiņskas kundzes īpašumā darbojas Krievijas politiskās vēstures muz

Lai cik monumentā nešķistu figūra 2017. gada reformācijas  gadadienas svinību epicentrā, tad reducēta līdz savam pirmsākuma, tā izrādās cilvēciska būtne. Vīrs vārdā Mārtiņš Luters, kura tēls audzis un veidojies 500 gadu laikā. Šīs figūras kolektīvās uzbūves process jau sen pagātnē ieguvis starptautiskas dimensijas, un kļuvis vienlīdz starpkonfesionāls un starpkulturāls, ir radījis daudzšķautņainu un pretrunīgu veidolu, projekciju, spoguļattēlu vai mirāžu. Tas ir bijis pastāvīgs iedvesmas un provokācijas avots, kuru nekavē ideoloģiskas, filozofiskas un kulturālas robežas. Kurš vēl visā pasaules vēsturē spētu savienot tik nesavienojas personības kā Astrīda Lindgrēna un Jozefs Racingers, Viljams Šekspīrs un Mārtiņš Luters Kings, pat Sofija Štrolla un Juliuss Štreihers. Luters ir patiesi licis gariem sastapties. Taču, ko pats Luters patiesībā cerēja sasniegt? Vienu no atbildēm var rast viņa plašāk pazīstamajā un pieejamajā darbā „Kristieša brīvība”, kas tapis 1520. gadā. Te Luters definē to jauno pamatu, kuru, vi

Tai 1517. gada 31. oktobra rītā, kad kā vēsta leģenda, universitātes pilsētas Vitenbergas iedzīvotāji varēja vērot kādu sutanā tērptu vīru, kurš ar naglu un āmuru stiprināja paprāvu papīra loksni pie Visu svēto baznīcas durvīm, viņi vēl nenojauta, ka ir liecinieki jauna vēstures laikmeta sākumam. Naglotājs bija teoloģijas doktors Mārtiņš Luters un latīniski rakstītais teksts – viņa argumenti indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Indulgences – pret ziedojumu iegūstama garantija ticīgā dvēselei tikt atbrīvotai no šķīstītavas pārbaudījumiem. Tā bija tikai spilgtāka un teoloģiskā viedokļa apšaubāmākā izpausme tām katoļu baznīcās un sabiedrības attiecību problēmām, kas bija nobriedušas 16. gadsimtā. Caur konkrētās problēmas prizmu vīdēja būtiskāki jautājumi – korupcija, amatu pirkšana, iedzīvošanās un aizraušanās ar laicīgiem labumiem baznīcas elitē, un vispār politiskās varas un milzīgu materiālo resursu atrašanās šīs garīgās elites rīcībā. Bija nobriedušas pārmaiņas un Lutera viedoklis, sabiedrības sen gaidītais

Pēdējos mēnešos aktualizējusies, kļūstot par starptautisku problēmu, situācija ap Kataloniju, jautājums par šīs Spānijas daļas turpmāko valstisko statusu, par katalāņu tautas tiesībām uz iespējumu valstisku neatkarību. Kāda ir šī problēma, raugoties no tiesiskā un valstiski politiskā aspekta, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Diskutē starptautisko tiesību eksperts Māris Lejnieks un publicists Otto Ozols. Katalonijas neatkarības jautājums nav radies ne pēdējo gadu, ne pēdējo gadu desmitu laikā. Problēmas vēsture ir salīdzinoši sena, kā ne vienai vien Spānijas daļai. Savas autonomijas, neatkarības, tādas vai citādas pašnoteikšanās tieksmes un vēlmes, arī cīņas par to ir notikušas Basku zemē, Galisijā. Arī Katalonija ir viena no tām Spānijas daļām, kuras identitāte ir atšķirīga no vidējā aritmētiskā valstī, un jau pāris simtus gadu runājam par Katalonijas tādām vai citādām pašnoteikšanās vēlmēm.

1922. gada 18. oktobris ir zīmīgs datums visas pasaules mediju vēsturē. Šajā datumā ir dibināta raidsabiedrība, kas toreiz saucās “British Broadcasting Company” un vēlāk pārtapa par “British Broadcasting Corporation" – visā pasaulē labi pazīstamo raidsabiedrību BBC. Raidījumā Šīs dienas acīm par BBC attīstību saruna ar mediju pētnieci Ilzi Straustiņu. BBC vārds komentārus neprasa. Tā ir britu raidsabiedrība, kas drīz pēc savas dibināšanas kļūst par valsts raidsabiedrību, un nekad nav slēpts, ka tā, it sevišķi tās starptautiskais dienests BBC World pauž britu valdības viedokli. Ar BBC saistās daudzi nozīmīgi pagrieziena punkti vai attīstības momenti mediju vēsturē – kaut vai tas, ka šī raidsabiedrība ir pirmā, kas jau 20. gadsimta 30. gados uzsāk regulāras televīzijas pārraides. Šobrīd BBC ir ne tikai radio kanāls, telesabiedrība, tas ir arī liels interneta medijs.

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ir veltīta nesen iznākušai grāmatai. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā grāmatu “15. maija Latvija”. Grāmatu, kas veltīta Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam un tā periodam Latvijas vēsturē. Sarunā piedalās grāmatas zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis un divi no autoru kolektīva – vēsturnieki Ineta Lipša un Antonijs Zunda.   "15. maija Latvija" ir pētījums par to, kāda bija dzīve pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā un kāpēc latviešus joprojām fascinē šī personība. Grāmatas veidotāji atspoguļo "ulmaņlaiku" periodu, kas latviešu kolektīvajā apziņā ir ieguvis "zaudētās paradīzes" nozīmi. Pagājuši septiņdesmit septiņi gadi, kopš "15. maija Latvija" ir kļuvusi par vēsturi. Objektīvi skatoties, K. Ulmaņa vadītās autoritārās valsts vieta un nozīme Latvijas kopējā vēsturē ir  ievērojama, bet tās atstātās pēdas – pietiekami dziļas un neizdzēšamas, kuras gan var vērtēt dažādi un atšķirīgi. Vienā svaru kausā būtu režīma pozitīvais veikums un

3. oktobrī apritēja 150 gadi kopš dzims Eduards Veidenbaums, viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūras vēsturē. Eduards Veidenbaums, vienmēr lasīts, vienmēr pieminēts. Neviena literatūras vēsture, kas tapusi kopš pagājušā gadsimta sākuma Latvijā, nav apgājusi Veidenbaumu. Arī skatījums uz Veidenbaumu ir laikmeta konjunktūras koriģēts. Padomju laikā viņš iekļāvās kanonā kā pirmais latviešu revolucionārais dzejnieks. Par Veidenbaumu var teikt, ka viņš ir pirmais latviešu dzejā, kurš iztiek bez nepārprotamas vispārējās dzejas patosa stutes, kāda viņa priekšgājējiem bija bībeles tradīcija, vai tautiskuma tradīcija vācu romantisma apdarinājumā, kādam ir apgaismības izjūtas. Līdz Veidenbaumam latviešu dzejnieki jūtas spiesti vai aicināti rezonēt ar kādu no lielajām idejiski estētiskajām kategorijām. Raidījumā Šīs dienas acīm par Veidenbaumu sarunājās literatūrvēsturnieki Raimonds Briedis un Viesturs Vecgrāvis.

Apmekētājiem durvis ir vēris restaurētais Jāņa Akuratera memoriālais muzejs Pārdaugavā. Nams pakalniņā pie Māras dīķa, spilgts konstruktīvisma arhitektūras paraugs, iemieso tā cēlājā un saimnieka rakstnieks politiķa un valsts darbinieka dzīves izjūtu un pašapziņu. Māja tapa laikā, kad Jāņa Akuratera personība bija sasniegusi savu pilnbriedu, šeit pagāja viņa mūža pēdējie gadi. Kā zināms aizgāja mūžībā 1937. gadā, kad Latvija jau stāvēja uz 20. gadsimta pārbaudījumu sliekšņa un šos grūtos laikus nams un tā iemītnieki pārdzīvoja jau bez viņa. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta pirmām kārtām Akuratera mājas liktenim, tās tapšanai vēsturei un šodienai. Stāsta Jāņa Akuratera memoriālā muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere.

Rietumu fronte Pirmajā pasaules karā 1917. gadā ir diezgan statiska, tomēr notiek ievērojamas kaujas, upuriem bagātas, tāpat, kā tas bija iepriekšējā gadā. Šajā gadā Rietumu frontē aktīvākas ir Antantes valstu armijas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš.

Dzejas dienas. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi.

1817. gada 25. augustā Kurzemes landtāgs apstiprina lēmumu par Kurzemes zemnieku brīvlaišanu. Tātad 200 gadus uzskatām Kurzemes zemniekus par brīviem no dzimtbūšanas. Par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un arī pārējā Latvijā raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks profesors Gvido Straube. Dzimtbūšana noformējās tikai 17. gadsimtā, lai arī tos min kā “labos zviedru laikus”. Tāpēc nav pamata runāt par 700 verdzības gadiem. Process, kas saistās ar zemnieku brīvlaišanu šeit, Krievijas impērijas Baltijas guberņās, sākas jau ar 19. gadsimta pirmajiem gadiem, ar jaunu zemnieku likumu pieņemšanu. Tad gadsimta otrajā desmitgadē dzimtbūšana tiek atcelta: visagrāk tas notiek Igaunijā, respektīvi Igaunijas guberņā 1816. gadā tiek izsludināta brīvlaišana, 1817. gadā pieņemts lēmums par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē, bet izsludināts pēc gada – 1818. gada 20. augustā; Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā, bet to pasludināja 1820. gada sākumā.

1877. gada 4. septembrī Bērzes pagasta “Pikšās” lauksaimnieka Ulmaņa ģimenē nāk dēls Kārlis. Par Kārli Ulmani raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Arturu Žvinkli.