Kultras Rondo

Turpinot ierakstu sēriju „Uzlūdz dzeja”, tiekamies ar dzejniekiem Inesi Zanderi un Māri Salēju. Inese Zandere pašlaik daudz lasa Māra dzeju, jo ir redaktore viņa topošajam dzejas krājumam. Par to, kas abu dzejā kopīgs, atklāj viņi paši, kā arī lasa viens otra un katrs savus dzejoļus.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdinā

Viņam ir daudz mazu lapiņu ar idejām, viņam ir radošs viedums un noslēpums. Viņa filmas ir iespaidojušas vairākas paaudzes. Viņš ir kinorežisors un operators Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svin 90 gadu jubileju ar filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrādi. Kultūras rondo tiekas ar Ivaru Selecki un filmas radošo komandu – operatoru Valdi Celmiņu, otro režisoru Armandu Začu un producentu Gintu Grūbi. Jubilejas ir  jāsvin ar vērienu un radoši. Tā noteikti notiks ar Ivara Selecka jubileju, jo jaunās fimas pirmizrādi nekas nebeigsies. Filmas turpinās demonstrēt Latvijas TV un filmas var skatīties arī portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokuemntu arhīvā. Bet 5. oktobrī Kino muzejā atklās izstādi "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino".  

No 20. līdz 22. septembrim Rēzeknē norisinās 13. Starptautiskais teātra festivāls „Soli pa solim”. Tas ir Rēzeknes Tautas teātra rīkots festivāls, kur katru otro gadu pulcējas amatierteātri un skatītāji no visas Latvijas un ārzemēm, lai vairāku dienu garumā izdzīvotu traģēdijas, komēdijas, drāmas un pat pantonīmu. Šogad teātra festivāls notiek brāļu Varslavānu zīmē, kuri deva lielu ieguldījumu teātra attīstībai Rēzeknē. Antons Varslavāns 1940. un 1950. gados bija Latgales teātra aktieris un režisors, savukārt Francisks Varslavāns bijis gleznotājs un teātra dekorators.

Leģendārais mūzikls „Klase” jaunās skaņās un jaunā režijā septembrī atgriežas VEF Kultūras pilī. Mūzikas autors Jānis Ķirsis, domājot par jauniešu auditoriju, no jauna radījis skaņdarbus elektroniskās un repa mūzikas stilā. Savukārt mūziklā skartās tēmas, arī jauniešu savstarpējās attiecības un attiecības ar skolotājiem aktuālas visos laikos, spriež mūzikla dalībnieki. Jaunā iestudējuma satikšanās ar skatītājiem notiks jau 23.septembrī  VEF Kultūras pilī.

Māksliniece Laima Puntule jau daudzus gadus dzīvo un strādā Dānijā. Septembrī viņas vārds vairakkārt dzirdams Latvijā, gan atklājot rudens izstāžu ciklu Jūrmalas muzejā kopā ar dāņu mākslinieci Anni Mariu Udsenu, gan gaidot animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" izrādīšanu Latvijā, kam Laima Puntule ir fonu māksliniece. Vispirms dosimies uz Jūrmalas muzeju aplūkot Laimas Puntules izstādi "Novilkt līniju smiltīs". Laima Puntule kopš 2012.gada dzīvo un strādā Dānijā, taču ik pa laikam ar saviem darbiem iepazīstina Latvijas skatītājus. Pirms pāris gadiem Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs notika izstāde, ko piemin māksliniece un dēvē par „zilo” periodu. Arī šoreiz viņa ir kopā ar dāņu mākslinieci, kas dzīvo Zviedrijā, Anne Mariu Udsenu, taču šoreiz Jūrmalas muzejā katrai atvēlēta sava izstāžu zāles puse. Tikai dažas dienas pēc izstādes atklāšanas Jūrmalas muzejā ar Laimu Puntuli tiekamies filmu studijas "Rija" rīkotajā animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" preses seansā, jo Laima ir filmas fonu mākslini

"Māja ar sešiem gulbjiem" – nams Rīgā, Lāčplēša iela 25, kurā dzīvojuši pieci teātri. Saruna ar grāmatas autorēm arhitekti Zaigu Gaili un mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Arhitekte Zaiga Gaile mēdz savus lielos projektus noslēgt ar grāmatām, tā ir noticis arī šoreiz pēc ēkas ilgās rekonstrukcijas. Mākslas zinātniece Anita Vanaga to nosauc par savdabīgu mājas grāmatu, kas vēsta par tās iemītnieku ievākšanos, izvākšanos, aizbraukšanu. Grāmatas tapšanā arī atklāti jauni materiāli, piemēram Dailes teātra komponista Burharda Sosāra mazmeitas Lindas arhīvs ar Burharda Sosāra vēstulēm sievai. Un īpaši pagodinoši, ka grāmatā "Māja ar sešiem gulbjiem" ir atsauces arī uz vairākiem Latvijas Radio raidījumiem.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sezonu sāk bez savām mājām. Ko tas prasa no mūziķiem un kāda būs jaunā orķestra sezona, pārrunājam Kultūras rondo. Tiekamies ar LNSO direktori Indru Lūkinu un pirmo LNSO fonda izcilības balvas ieguvēju - vijolnieku Sandi Šteinbergu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerti jaunajā sezonā notiks desmit dažādās zālēs, bet pagaidu mājvietu, kamēr norit Lielās ģildes renovācija, orķestris radis Kongresu namā. Jau sezonas atklāšanas koncerti noritēs trīs zālēs – Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra koncertzālē un Rēzeknes koncertzālē "Gors". Šī ir pirmā LNSO sezona, kad orķestrim ir rezidējošā māksliniece. Šoreiz tā ir vijolniece Vineta Sareika, savukārt rezidējošais komponists ir Arturs Maskats. LNSO 99. sezonas atklāšanas koncerts skanēs 21. septembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors". Programmā iekļauts jubilāra Gustava Holsta magnum opus, viņa tautieša un laikabiedra Ralfa Vona Viljamsa kino mūzikā balstītā Septītā jeb “A

Turpinot svinēt Dzejas dienas, kuru tēma šogad ir „Dzeja dejo”, piedāvājam jaunu ierakstu ciklā „Uzlūdz dzeja”. Līdz šim ciklā jau satikušies vairāki dzejnieku tandēmi, kurus aicinājām iejusties neordinārās lomās, lasot vienam otra dzeju un atbildot uz negaidītiem jautājumiem. Šodien laiks dzejniecēm Lindai Mencei un Annai Belkovskai. Viņas pieder deviņdesmito gadu sākumā dzimušo literātu paaudzei un par saviem pirmajiem dzejoļu krājumiem jau saņēmušas daudz atzinīgu vārdu. Kādu nosaukumu Anna Belkovska izdomājusi savas mammas neesošajam dzejas krājumam un kāpēc Lindas Mences pagalma draugi bērnībā ticēja, ka viņas tētis ir Maikls Džordans, atkājam ierakstā.

“Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”. Izstāde ar šādu nosaukumu jaunās - rudens izstāžu sezonas ietvaros aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Izstāde apmeklētājus iepazīstina ar leģendārā čehu sirreālisma kinorežisora Jana Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas daiļradi. “Disegno Interno” jeb “iekšējais dizains” ir šo divu leģendāru personu radošās dzīves retrospekcijas izstāde. Šī gada rudens sezonā tas vērienīgākais izstāžu projekts, kas tapis sadarbībā ar filmu producentu kompāniju “Athanor”, un ļaus apmeklētājiem pilnībā iegrimt Jana Švankmajera unikālajā pasaules redzējumā, apskatot ne vien dažādus mākslas objektus no visām Jana Švankmajera filmām un īsfilmām, bet arī mākslinieka un viņa sievas Evas Švankmajerovas gleznas, grafikas darbus, keramiku, tekstus, brīvās rokas zīmējumus un kolāžas. Izstādes laikā apmeklētājiem ir iespēja noskatīties režisora spilgtākās filmas un īsfilmas, piemēram, “Alise” (Alice, 1988), “Fausts” (Faust, 1994), “Baudas sazvērnieki” (Conspirators of Pleasure, 19

"Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību," saka Ukrainas jauno mediju mākslinieks Oleksandrs Siruss (Oleksandr Sirous), kura izstāde "Es esmu tavs paplašinājums" pašlaik skatāma RIXC galerijā Rīgas Klusajā centrā. Siruss pēta, kā katastrofālā Kahovkas dambja sagraušana uz Dņipro upes pērnvasar kļuvusi par katalizatoru jaunu sugu un cilvēku radītu fenomenu mijiedarbībai. Par ekoloģiju, jauno mediju mākslu Ukrainā un māksliniekiem, kas pašlaik savas zināšanas vairāk spiesti pielietot frontē, nevis mākslā, saruna ar Oleksandru Sirusu. Nelielās RIXC izstāžu zāles centrā ir uz grīdas izklāta Kahovkas reģiona karte ar sagrautā dambja skartajām teritorijām gadu pēc katastrofas. Šķietami bezpersonisko satelītuzņēmumu caurauž koši rozā iekrāsoti Dņipro upes ūdeņi. „Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību. Padomju laikā to centās iznīcināt, sabūvējot neskaitāmas spēkstacijas, bet tā joprojām plūst. Es to redzu kā lielu asinsvadu mūsu planētas ķermenī, tāpēc savā darbā spēlējos ar košām krāsām.” Mākslinieks

Ierakstu sērija “Uzlūdz dzeja” kopā ar dzejniecēm Annu Auziņu un Katrīnu Rudzīti. Abu dzejnieču draudzība ilgst jau daudzus gadus, abas darbojas  Latvijas  PEN organizācijā, Katrīna ir tās vadītāja. Viņas atklāj, kāpēc šīs Dzejas dienas abām šokējoši atšķiras no citām Dzejas dienām.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā vi

Baltā un melnā Spānija 19.–20. gadsimta mijā – par izstādi “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" saruna ar izstādes projekta vadītāju Vitu Birzaku un mākslas zinātnieci Ievu Kalnaču. Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo “balto” Spāniju un ideja par skarbo “melno” Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot “baltās” Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un “melnās” Spānijas intelektualitāti. Izstādi papildina pētījums par triju Latvijas mākslinieku – Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) – saiknēm ar Spānijas māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, tostarp tiem, kuru darbi redzami ekspozīcijā, un viņu ceļojumiem uz Spāniju. Izstāde “España Blanca

Pirmās Trešdaļgadsimta balvas dzejā, kas godina labākos pirms 33 gadiem iznākušos latviešu dzejas krājumus, laureāts ir 1991. gadā izdotais "Slengs pilsētas ielās" – dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums. Kāpēc Juris Kunnoss tiek uzskatīts par vienu no savdabīgākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu dzejniekiem, atklāj dzejnieks un literatūrzinātnieks Māris Salējs.

Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās” dramatizēts un iestudēts Nacionālajā  teātrī. Par iestudējumu saruna ar režisori Inesi Mičuli. Ierakstos uzklausām aktierus Agati Bukšu un Gundaru Grasbergu. "Pats autors devis svētību, ka šī režisore var iestudēt viņa darbu. Materiāls atrada mani," par jauno iestudējumu un sastapšanos ar šo darbu Kultūras rondo stāsta Inese Mičule. "Teātris piedāvā man iestudējumu, nezināju, ka tas būs romāns "Cilvēki laivās". Mani pieaicināja veidot nākamai sezonai kaut ko latviešu, jo ir tradīcija sākt sezonu ar latviešu darbu. Tas notika procesā - tika saņemta atļauja no Alberta Bela, teātris teica man - lūk, Inese, tev ir!" turpina režisore. Diemžēl ar darba autoru viņa nepaspēja satikties. Kā izdzīvot mazai tautai starp lielām tautām, ja mūsos cīnās seni aizspriedumi ar modernu māņticību, racionāli priekšlikumi ar iracionālām aizdomām, personiskā labklājība ar nolemtību trūkumam. Vai ir iespējama vienošanās konkrētiem darbiem, ja katram sava taisnība šķiet vienīgā pareizā? Alber

Turpinot svinēt Dzejas dienas, cikla „Uzlūdz dzeja” šajā sarunā skan daudz smieklu. Savu un viens otra dzeju lasa un uz Kultūras rondo jautājumiem atbild dzejnieku tandēms Elvīra Bloma un Kārlis Vērdiņš. Neņemiet ļaunā, bet esam vienojušies ar autoriem, ka vienā no dzejoļiem oriģinālo vārdu vietā ētera pieklājības prasību dēļ izskan daži „pī”.

Pirmizrādi nupat piedzīvojis jauns seriāls „Asistente”. Tas ir pildīts ne tikai asprātīgiem un mūsdienu realitātē balstītiem dialogiem, bet arī uzdod būtiskus un pat neērtus jautājumus par mums kā sabiedrību. Sarunā piedalās seriala veidotājas Alise Zariņa un Liene Linde un aktrises Silvija Bitere un Elizabete Lielmane. No 12. septembra kinoteātros būs skatāma daudzsēriju filma "Asistente", ko studijā "Ego Media" veidojušas režisores Liene Linde un Alise Zariņa, informēja filmas pārstāvji. Septiņu sēriju stāsta galvenā varone, divdesmit piecus gadus vecā Laila jeb Lulū grib palīdzēt cilvēkiem, tādēļ nolemj izmēģināt spēkus sociālajā darbā. Vienpersoniski salabot pasauli ir diezgan sarežģīts uzdevums, it sevišķi, ja paralēli jāšķiras, jāiemīlas un jāapmetas uz dzīvi pie mammas un omītes, taču Lulū nepadodas.

Noslēdzies Venēcijas filmu festivāls . Tā galveno balvu "Zelta lauva" sestdien, 7. augustā, ieguvusi spāņu režisora Pedro Almodovara kino lente "Blakusistaba" (The Room Next Door). Kultūras rondo par redzēto un pieredzēto Venēcijas filmu festivālā stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino zinātniece Daira Āboliņa. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītā žūrija Pedro Almodovara filmu izraudzījās no 21 filmas, kas bija konkursam pieteiktas. Sižeta centrā ir šķelšanās starp Martu, paviršu māti un kara korespondenti, un viņas aizvainoto meitu, kā arī Martas attiecības ar bijušo partneri, rakstnieci Ingrīdu. Savukārt īpašo balvu par mūža ieguldījumu saņēma austrāliešu režisors un scenārists Pīters Veirs. Atpazīstamību visā pasaulē viņš ieguva ar lentēm "Mirušo dzejnieku biedrība", "Trumena šovs" un "Master and comander". bet skandālu un nosodījumu raisījusi Kanādas krievu kinorežisores Anastasijas Trofimovas flimas "Krievi karā" izrāde. Viņa vairākus mēnešus pavadījusi kopā ar Krievijas karavīriem, uzņemot šo fi