Latvijas Radio Urnliste Ina Strazdina Srij

Pirms desmit gadiem draugi mani aicināja braukt ciemos uz Damasku, Sīrijā. Tikties ar vietējo inteliģenci, radošiem cilvēkiem, redzēt bagātu, skaistu zemi.  „Labi, bet vēlāk,” toreiz atteicu, un pēc pāris gadiem sākās karš. Tagad jau sešus gadus, dzirdot  vārdu Sīrija, pirmais prātā nāk, nevis kultūra un civilizācijas šūpulis, bet bumbas, bēgļi, terorisms, drupas un posts. Un tomēr es aizbraucu uz Sīriju. Tagad. Laikā, kad tās seja tik ļoti ir mainījusies. Es pabiju Damaskā un Alepo, satiku vietējos, redzēju sagrautus, tukšus ciematus ceļmalās, izpostītas tūkstošgadīgas kultūras vērtības, sargposteņus, daudz ieroču un karavīru, bet arī atjaunošanos, par spīti visam, dzīvi, kas nav apslāpusi drupās. Šie būs pieci ieraksti dienasgrāmatā par pieredzēto Sīrijā. Pirmais ieraksts. "Damaskas pērkons” Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā.  Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir