Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur