Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu. Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet c