Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu,  kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēj