Latvijas Prles

"Nebūšu oriģināla un tāpat kā daudzi mani kolēģi radio, presē un televīzijā, atskatīšos uz 2018. gada pērļu vākumu šajā raidījumu ciklā, kas ar nosaukumu Latvijas pērles arī beidz savu skanējumu, bet, kā tas sauksies un ko tajā varēs dzirdēt, par to šī raidījuma beigās," bilst raidījuma autore Zane Lāce. Bet tagad atcerēsimies, kur vērojams saktām bagātākais tautas tērps, kur top lielais musturdeķis, ka carnikavieši agrāk nēģus cepa, kā Maltas pusē ar zirga pasta ratiem brauca, kāda interesanta pudele glabājas Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā un kā Vijciemā  pēc sentēvu metodēm čiekurus kaltēja. Veidojot  šo raidījumu  divu gadu garumā, pārliecinājos, ka ikvienā pagastā un pilsētā ir vismaz viens pagātnes mantojuma objekts, par kuru vietējie muzeju, kungu māju, baznīcu darbinieki, bibliotekāri un vēsturnieki var ko pastāstīt. Un turpmāk raidījums  ar nosaukumu Vietu lietas turpinās skanēt ierastajā laikā, bet raidījuma vairāk  pievērsīšos konkrētas vietas vairākiem objektiem vai lietas aplūkošu tuvplānā. T

Baznīcu bijis nodomāts celt citā vietā, bet baļķus vedot, zirgs satrūcies, pārpeldējis upi un apstājies tieši vietā, kur tagad slejas baznīca. Tā bijusi zīme, ka tieši te jābūvē baznīca. Tāda ir leģenda par Bērzgales jeb Bēržgales baznīcu. Dievnams pieder pie vecākajām Latgales baznīcām, kas celtas no koka. Tā būvēta 18. gs vidū. Līdzās vairākiem mākslas pieminekļiem, kas te aplūkojami, te ir stāsts par priesteri Antonu Šķeļu, kurš padomju laikos, pats staigādams noplukušā mētelī, vāca naudu šī dievnama remontam, un arī pats piedalījās baznīcas atjaunošanas darbos. Kopā ar dievnama uzturētāju un atslēgu glabātāju Lidiju Bluku esam uzkāpušas baznīckalnā, kur stāv vienkārša, bet cēla un sena baznīca. Dieva Apredzības baznīcas nosaukumu simbolizē virs nama durvīm vitrāžā izveidotā visu redzošā Dieva acs. Lidija aicina iekšā pa sānu ieeju, caur sakristeju, kur apskates cienīgs ir pamatīgs skapis rotāts ar kokgrebumiem. Ēkas būvdarbi pabeigti 1750. gadā, un baznīcas ārējais izskats laika gaitā maz mainījies. Šī

"Muižas laikā vienā pagraba daļā atradās virtuve Zengeru suņiem. Padomju laikos tur iekārtoja gaļas tirgotavu, no kuras uz pirmo stāvu veda šauras vītņveida kāpnes," raksta Kristīne Zaļuma izdevumā „Liepupes muiža." Raidījumā kopā ar tagadējo muižas īpašnieci Egitu Lausku izstaigājam vienu no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām Vidzemē. Ielūkojamies gan svinību zālēs, gan pagrabā, gan bēniņos un ieklausāmies arī stāstā, kā te laiku ir vadījis Garlībs Merķelis. "Restorāns un viesnīca ir vienīgais veids, kā šo ēku uzturēt," atzīst Egita Lauska, stāstot par par Liepupes muižu, agrāk sauktu par Pernigeli. Vēl ilgi laiku tā tika dēvēta par Meķes muižu kā atsauce uz bijušajiem īpašniekiem fon Mekiem. Senākās liecības par Liepupes muižas kungu māju ir 1674. gadā tapušais zīmējums, bet nams, kāds tas izskatās tagad, ir celts 1751. gadā un tā ir viena no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām. Tiesa, vēl pirms pāris desmit gadiem nams bija iekļauts 100 apdraudētākie Eiropas kultūras pieminekļu sarakstā, j

Mercendarbes muiža ir viena no krāšņākajām Baldones vēsturiskajām celtnēm. No pagājušā gadsimta sākuma te ir saglabājušās ieejas vestibila grīdas flīzes un oriģinālā sienu krāsojuma fragmenti, kā arī senās kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Šajā namā lūkojam to agrāko saimnieku – baronu Līvenu – atstāto mantojumu, gan arī izzinām Baldones kūrorta tapšanas un darbības vēsturi. Ekskursija Baldonē, Mercendarbes muižā, parasti sākas jau durvju priekšā, jo durvis ir galvenais objekts, kas jāskata no ārpuses. Tās veidojuši vietējie meistari rokoko stilā. „Uz jautājumu, kāpēc tās ir nesmukā pelēkā krāsā, atbildi jau snieguši vēsturnieki – tajā laikā citas krāsas nebija un tādas tās arī ir atjaunotas,” skaidro Baldones tūrisma attīstības biedrības vadītāja Zane Ulmane. Minētās rokoko stila ozolkoka durvis ir Mercendarbes muižas lepnums – iepelēkas ar gracioziem rotājumiem, iztālēm tās atgādina  laumiņas naktskreklu. Durvis ved iekšā bijušo baronu Līvenu dzimtas namā, kur tagad atrodas gan tūrisma informācijas cent

Dodamies un lielāko Ziemeļkurzemes pili - uz Dundagas pili, kur izstaigājam visu ēku un arī nokāpjam pils vecākajā daļā, kas saglabājusies no 13.- 14. gadsimta un kur 20. gadsimta sākumā bija baronu Ostensakenu bērnu mazgājamā telpa. Dundagas pils ugunsgrēku piedzīvoja divas reizes - 1872. gadā, kad pāri palika tik apdeguši mūri, un 1905. gadā, kad nemiernieki no kaimiņu pagasta pa pils logiem iekšā samet degošus vīkšķus un milzu nams izdeg daļēji. Laika gaitā Dundagas pils ir piedzīvojusi neskaitāmas pārbūves un daudzus saimniekus, un arī gadiem ilgi tā ir vilinājusi tūristus kā viena no vecākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes pilīm. "Atradām lielu plusu ugunsgrēkam. Pēc katra ugunsgrēka, atjaunojot pili, palielinās istabu skaits. Sākumā pilī ir 50 istabas, tad 100, tagad pilī ir 150 telpas," stāsta Dundagas pils kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa. Kopā ar viņu dodamies ceļojumā pa šo ēku. “Pils ir viena no senākām un vecākajām Ziemeļkurzemē, tās celtniecība ir datēta ar 13.gadsimta 50 gadiem. Pir

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs repr

Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova. „Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinie

„Hercogs Jēkabs esot no Birzgales mežiem vedis priedes savu kuģu mastiem. Un vienas priedes cena bijusi divas cūkas jeb viens zirgs, jeb astoņi dālderi. Iedomājieties, kāda tajā laikā bija vērtība kokiem,” stāsta Birzgales muzeja „Rūķi” vadītāja Iveta Freimane. Ne tikai koki te bijuši vareni, bet arī diži ļaudis nākuši no šīs puses – no Ķeguma novada Birzgales pagasta un Birzgales muzejā var dzirdēt stāstus par viņiem, gan par Andreju Pumpuru, kuram te ir  dzimtā vietā, gan par publicista Ērika Hānberga skolas gaitām, gan grāmatu tirgotāja, a/s „Valters un Rapa” dibinātāja Artūra Valtera ceļu uz Rīgu, gan arī par nojaukto baznīcu, kur savulaik par mācītāju kalpojis Vecais Stenders. Muzeja nosaukums ir „Rūķi”, kas  saglabājies no tiem laikiem, kad tagadējā muzeja ēkā saimniekoja Saulgožu ģimene. Kā viņi tika pie šī nama, to stāsta muzeja vadītāja Iveta Freimane. „Māja ir celta 1926. gadā kā jaunsaimniecība un interesants ir stāsts ir par „Rūķu” mājas saimniekiem. Emīlijai Grīnbergai ir bijuši divi draugi –

Cietuma durvis un lakatiņi ar pirmās palīdzības instrukciju – tie ir daži no eksponātiem, ko var aplūkot Piltenes novadpētniecības ekspozīcijā. Tur arī iepazīstam "Piltenes prāģeru" un ugunsdzēsēju biedrības vēsturi. "Parasti rādu ekskursantiem 1643. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes karti, kur Piltene bija tikpat svarīga kā Jelgava vai Rīga," stāsta Piltenes novadpētniecības ekspozīcijas vadītājs Jānis Freimanis. Novadpētniecības ekspozīcija ir izaugusi no kauju slavas muzeja, kas 1967. gadā tika iekārtots Piltenes skolā, kur tolaik bija  ekspozīcija par pilsētas revolucionāro pagātni un mūsdienu sasniegumiem. Gadu gaitā tas pārtapa par vēstures muzeju. Jānis  Freimanis vedina uz pagraba telpu, kur  līdzās  pagājušā gadsimta saimniecības rīkiem glabājas arī priekšmeti, kas liecina par viduslaikiem. Piltenes pils, no kuras tagad redzamas tik drupas. tika celta 13. gadsimta beigās un rakstos tā pirmo reizi pieminēta 1309. gada 3. decembra līgumā ar Vācu ordeni, kad Livonijas pilsoņu kara laikā Kurzemes

17. gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna, kas tagad pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem ir aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu katoļu baznīcā. Tā ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē. Sarkaņi šobrīd ir arī svētceļojumu mērķis. Kā radies Sarkaņu nosaukums, kādus noslēpumus atklāja  gleznas  restaurācijas gaitā,  par to stāsts raidījumā Latvijas pērles. „Par Sarkaniem tika iesaukts senais ludzāniešu pilskalns starp Cirma un Sedzes ezeriem, kur notikušas ilgas un asiņainas kaujas starp vāciešiem un ludzāniešiem. Ludzānieši cīnījušies pret vāciešiem simtu gadu, un Sarkaņu  pilskalna aizstāvētāji  krituši līdz pēdējam vīram. Tāpēc pilskalns nosaukts par asinīm sarkani krāsotu kalnu – Sarkani,” tā savulaik  vēsturiskajā  romānā „Baltie tēvi” rakstīja  latgaliešu rakstnieks Antons Rupainis, un viņa darbi ir palīdzējuši izpētīt šīs baznīcas vēsturi Sarkaņu baznīcas draudzes loceklei Marijai Sau

Kāpēc Kalnavēveru saimnieku dzimtai ir uzvārds Vientieši, kāpēc te čakli strādājuši audēji? To visu var uzzināt, viesojoties Vecpiebalgas novada brīvdabas muzejā “Vēveri”. Tur arī pētām 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu un kāpjam arī augšā piecstāvu dzirnavās. "Kalnvēveru saimniecība kādreiz bijusi bagātākā saimniecība, viņiem arī vējdzirnavas piederējušas," stāsta Etnogrāfiska brīvdabas muzeja filiāles Vēveri muzejnieks un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa, tāpēc te peļņas avots ir amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb kā senāk teica – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotajiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.  „Daudz tur ļaudīm dažādu amatu,  Visi par slavu Piebalgai paveikti.  Teicami dreimaņi, manīgi vēveri  Latviskas preces pasaulē veduši.” Tādas rindas Jānis Akuraters raksta dzejolī „Piebalgai”. Un tie Piebalgas vēveri pirmoreiz ir minēti 1601. ga

Tautā saukta par Sarkano skolu, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem, šī ēka iegājusi vēsturē kā mācību iestāde, ko dibināja toreizējais skolas pārzinis Andrejs Spekke un skolas namā ir aizritējusi viņa dēla filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes bērnība. Tagad te ir muzejs, kurā lūkojam gan Spekkes ģimenes, gan arī citu izcilu Vecumnieku cilvēku dzīves gājumu, gan arī uzzinām, kas hercoga Jēkaba laikā te ticis darināts viņa dzelzs manufaktūrā. „Mūsu cilvēki, ainava, senā skolas ēka un baznīca – tās ir dažas no Vecumnieku pagasta pērlēm,” atzīst Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Rita Kovala un kā pirmo rāda dievnamu, kura altāris ir nosaukts par izsmalcinātu ampīra veidojumu. Majestātiska celtne, kur solu galus rotā mūsu dievnamiem neierasti saulīšu raksti un greznas kolonas un statujas ieskauj altāri. Baznīca ir viena no senākajām Vecmuižas un Vecumnieku celtnēm, kas saglabājusies kā reāla liecība, ka mums cilvēki dievu mīl un mēs esam ticīga tauta. Arī vēsturiska ēka,” bilst Rita Kovala. Mūra die

1838. gadā toreizējā Dundagas muižā sāk celt skolu vietējiem bērniem un par skolotāju tur sāk strādāt pedagogs, publicists, tulkotājs Ernests Dinsbergs. 1843. gadā uz Zvaigznes dienu skolas ēka tiek iesvētīta. Tā bija pirmā skolas ēka Dundagas muižā zemnieku bērniem. "Tādā dziļā mežā, atstatu no lielceļa un uz pašām Tingeres robežām. .. Kā tur derēs skolas nams? Kā tur varēs aiziet dundzinieku bērni skolā? Un kāds tur slikts meža ceļš, gandrīz pāris verstu, kamēr var tikt ārā uz lielceļu," norūpējies  spriež jaunais skolotājs Ernests Dinsbergs. Tā varam lasīt  Kubalu skolas-muzeja interneta mājas lapā. Bet neraugoties uz toreizējo Dinsberga skepsi un grūti izbraucamajiem ceļiem, skola te darbojas līdz pat 1964. gadam. Tagad  skolasbērnu  ikdienu pagājušā gadsimta sākumā var iepazīt ikviens apmeklētājs, gan iesēžoties sendienu skolas solā, gan izmēģinot rakstīt ar grifeli uz tāfeles vai spalvaskātu, gan ieelpojot dūmu aromātu, kas nāk no, ka tai pusē saka, ugņnama, kur  sendienās  tika gatavots ēdiens un sil

Šobrīd ir uztīti 300 metri no Lielā Augšdaugavas musturdeķa, kuru plānos pārstiept pāri Daugavai 2020. gadā. Milzīgo segas kamolu un stāstu par to lūkojam Naujenes novadpētniecības muzejā. Te arī etnogrāfijas ekspozīcijā uzzinām, kas ir skovorda, ļižeika un kačerāgs un arī aplūkojam Parīzē dzīvojošā tēlnieces, gleznotājas un medaļu mākslinieces Valentīnas Zeiles darbus. Naujene ir viņas dzimtais novads. Naujenē bijušajā skolas darbnīcā ir iekārtota etnogrāfijas ekspozīcija, kura sastāv no divām daļām: vienā ir parādīta turīga zemnieka istaba 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta pirmajā pusē. Un otra ekspozīcijas daļa ir veltīta dažādiem priekšmetiem, kuri ir izmantoti ēdiena pagatavošanai, uzglabāšanai un pārstrādei. Un šai ekspozīcijai ļoti latgalisks nosaukums: "Skovorda, ļižeika, kačerāgs un citi štrumenti". Naujenes novadpētniecības muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika ieved telpā, kur ir apskatāmi ne tikai minētie priekšmeti, tātad panna (skovorda) , karote (ļižeika) un krāsns kruķis (kačerāgs), bet ar

Reiz bija grezna pils ko vāciski sauca Herrenhaus Zarnikau jeb Carnikavas kungu nams. No tā tagad saglabājies tik viens kolonnas kapitelis. Bet ir stāsti par šī nama saimniekiem, par tiem laikiem, kad Carnikavu gribēja padarīt par tikpat populāru kūrortpilsētu kā Jūrmala. Un daudz ir stāstu un arī aplūkojams par Carnikavas zvejniekiem. Par to visu raidījumā Latvijas pērles stāsta Carnikavas Novadpētniecības centra speciāliste Maija Sarkane. „Kad 19. gadsimta beigās te ieradās ceļotāji, viņi savās atmiņas rakstījuši, ka tā bija viena no skaistākajām muižām Vidzemē,” stāsta Maija Sarkane. Maija Sarkane Latvijas Radio sagaida dzelzceļa stacijā un stāstu par Carnikavas vēsturi sāk ar faktu, ka pirmais vilciens te ir pienācis 1933. gadā, jo 1929. gadā te sāka plānot dzelzceļa  maršrutu Rīga – Rūjiena. Stacijas ēka ar dekoratīviem kokgriezumiem stāv vēl no tiem laikiem. Pa ceļam uz  novadpētniecības centru, piestājam Carnikavas centrā, kur aplūkojams vien neliels gabaliņš no reiz te celtās greznās pils. No muiža