Sankam, Sadziedam, Sadancojam

Vēl mirklis un XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki būs sākušies. Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz ir stāsts par Rīgu kā daudzu svētku vēsturisku liecību glabātāju, rīdziniekiem- svētku dalībniekiem un arī cilvēkiem, bez kuru līdzdalības un atbalsta svētki nebūtu iedomājami. Viens no viņiem ir koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators, Kokļu būves centra dibinātājs un vadītājs Imants Robežnieks. Vikipēdija vēsta, ka meistars izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokļu Latvijā, kuras spēlē gan profesionālie mūziķi, gan mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un mūzikas augstskolu audzēkņi. 500 kokles skanēs arī šajos svētkos, tāpēc Imantam Robežniekam darba pilnas rokas. Tālāk dodamies uz Mežaparka lielo estrādi, kur atrodas Dziesmu svētku telpa. Tajā  Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki  izveidojuši   pirmo un lielāko latviešu dziesmu svētku tradīcijai veltītu pastāvīgo ekspozīciju, kur visdažādākās liecības stāsta par visu līdz šim piedzīvo

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz viesojamies Kurzemē, kur ar Irlavas bibliotēkas vadītājas Santas Podnieces palīdzību uzzinām ko vairāk par pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jāni Bētiņu. Pēcāk iegriezīsimies tautas lietišķās mākslas studijā „Liepava” Liepājā, kur satiksim tās vadītāju Smaidu Rubezi, bet Alsungā aprunāsimies ar deju kolektīvu „Suiti”, tā vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi.  Pirmā pieturvieta šoreiz – Irlava, kas ir pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta un ērģelnieka Jāņa Bētiņa dzīves un darba vieta. Tur apmeklētājus gaida dižā novadnieka Bētiņa piemiņai iekārtota istaba un īpašā godā tiek turēti Dziesmu svētku tradīcijai svarīgi stāsti. Irlavas koris, piemēram, nepagurstoši un gandrīz nepārtraukti darbojas kopš pašiem pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1868.gadā. Irlavā arī atjaunota tradīcija – Virsdiriģentu svētki – un izveidota pat svētku virsdiriģentu slavas aleja. Par to visu sīki un smalki stās

Cildinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150.gadadienu, un lai atklātu dažus stāstus no tūkstošiem, kas, kopā savijoties, veido šī gada īpašo Dziesmu svētku enerģētiku, raidījumu ciklā "Sanākam, sadziedam, sadancojam!" tiekamies ar svētku veidotājiem un dalībniekiem šoreiz Latgalē. Īpašais Ziemeļlatgales folkloras skanējums Pirmais stāsts mūs aizved uz Ziemeļlatgali, kur dzīvo, rada un dara viena no šīgada svētku dalībniecēm – Kate Slišāne. Viņa ir viena no jaunākajām Balvu novada kolektīvu vadītājām un uz Dziesmu svētkiem Rīgā vedīs savu īpašo Ziemeļlatgales folkloras skanējumu un Upītes kultūrtelpu.  „Viss kopā tas saucas folkloras kopa „Upīte”. Tur tad sadalās dziedātāji, dancotāji un muzikanti. Un es tad vairāk esmu dziedātājos un muzikantos, bet, kad vajag, aizvietoju arī kādu dancotāju,” stāsta Kate, kura šobrīd ir ne vien folkloras kopas „Upīte” dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” bērnu folkloras kopas  un jauniešu kapelas vadītāja. „Īstenībā neatceros, tieši kad sāku

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam dodamies uz Zemgali, kur tiekamies ar vidējās un vecākās paaudzes deju kolektīva "Ex-Lielupe" vadītāju Zaigu Pielēnu-Pelēnu, ielūkojamies Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur glabājas svētku tradīcijai svarīgas liecības un paviesosimies pūtēju orķestra "Skaistkalne" mēģinājumā.  "Tie ir cilvēki, kas mīl kopā būšanu un fiziskas aktivitātes, kur nopietna attieksme pret deju mijas ar labiem jokiem, kopā tiek svinēti svētki. Liela saime," – tā savu vidējās un vecākās paaudzes kolektīvu „Ex-Lielupe”, kurā agrāk pati dejojusi, bet tagad to vada, raksturo Zaiga Pielēna-Pelēna. „Ex-Lielupē” darbojas dejotāji ar 30 un 40 gadu stāžu, bet kolektīvs ir salīdzinoši jauns – septembrī svinēs tikai 10. pastāvēšanas gadadienu, viņa stāsta. Pati dejot sākusi jau bērnībā un savus pirmos Dziesmu un deju svētkus kā dalībniece pieredzējusi pirms 50 gadiem. Interesantus, pat pārsteidzošus faktus un liecības par Dziesmu svētku vēsturi glabā Ģederta Eliasa Jelgavas vēsture

Dziesmu un deju svētkiem veltīta raidījumu cikla “Sanākam, sadziedam, sadancojam” pirmajā raidījumā dodamies uz Vidzemi: apciemojam Inčukalna Mūzikas un mākslas skolas un Inčukalna dziesmu dienu dibinātāju Vitāli Kikustu, viesojamies pie Līgatnes novada vidējās paaudzes deju kolektīva “Zeperi” dalībnieka Viļņa Gablika, kā arī ielūkojamies titula „Gada izrāde 2022” ieguvēju – Smiltenes novada „Blomes SIA” jeb amatierteātra „Blomes strādnieku un inteliģences apvienība” mēģinājumā. Brīdi pirms svētkiem sarunas ar 27.Vispārējo latviešu Dziesmu un 17.Deju svētkos iesaistītajiem cilvēkiem, jo katrs viens veido kopkora skanējumu, katrs viens rada neatkārtojamos deju rakstus. Un katrs viens rada vidi savā pilsētā vai ciemā, lai tur dziedātu, dejotu, muzicētu vai spēlētu teātri.  Šajā raidījumā tiekamies ar vidzemniekiem. Vispirms dodamies uz Inčukalnu, lai satiktu Vitāli Kikustu. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Vitālis sāka strādāt Inčukalna astoņgadīgajā skolā par mūzikas skolotāju un viņa sapnis bija izv

Svētku ciklu noslēdzam galvaspilsētā, tiekoties ar Rīgas Kultūru vidusskolas jaukto kori, mūsdienu deju studijas "Ritms" dejotājiem, kā arī mūzikas un deju jomas vadītājām bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri arī piedalījušies šo citādo dziesmu un deju svētku veidošanas procesā. Otro reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pārstāvēta mūsdienu deja. Kolektīviem, kas strādā šajā estētikā bija iecerēts lielkoncerts "Augstāk par zemi", e-svētku formātā nolemts izdejot tā repertuāru, to, protams, filmējot. Viens no kolektīviem, kas aktīvi gatavojas priekšnesuma iemūžināšanai, ir deju grupa "Ritms". Mūsdienu deja ļauj dejā pārvērst jeb ko, tu stāsti stāstus caur savām kustībām, tā šo žanru raksturo studijas "Ritms" audzēknes. Dejotāji nekur, atzīst, ka ir priecīgi darboties kopā kāda jēgpilna mērķa vārdā un baudīt tādu procesu, kāds šobrīd iespējams. Studija no savām telpām šobrīd pārcēlusies uz netālās skolas stadionu, kur arī tiekamies ar dejotājām un Deju studija "Ritms" vadītāju, horeogrāfi Elīnu Gaitj

E-dziesmu svētki ir jau sākušies un tie risināsies līdz 31. oktobrim. Tie, protams, nav kārtējie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, tie ir citādi svētki, kuri ļauj dokumentēt tieši šo brīdi, kurā dzīvojam, pielikt punktu ilgajam mēģinājumu procesam, jo pirms gada pandēmija izjauca paredzēto svētku norisi klātienē. Un katram dalībniekam izvērtēt, vai vispār vēlos turpināt, dziedāt, dejot, muzicēt vai citādi radoši darboties. Tiekoties ar XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem Kurzemē, viesojamies Liepājā un Kuldīgā, kur savās sajūtās par svētkiem dalās tautas un mūsdienu dejas dejotāji, folkloristi, teātra spēlētāji, vizuāli plastiskās mākslas veidotāji un koristi. Liepājas pilsētas svētku koordinatore Ineta Klāsone atzīst, ka tas, ka tik vēlu tika pieņemts lēmums par svētku norisi un kādā formātā tie būs, ietekmēja daudzu izšķiršanos - piedalīties vai nē. Tomēr liepājnieki būs e-svētku dalībnieku rindās ar 1607 dalībniekiem dažādās jomās, lielākā daļa, protams, dziedātāji un dejotāji,

Lai arī citādi, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būs. Par to pārliecināti to kolektīvu vadītāji un dalībnieki, kuri izlēmuši teikt jā un piedalīties e-svētkos. Dodamies uz Vidzemi, kur tiekamies ar Smiltenes tautas un modernās dejas dejotājiem, Valmieras koklētāju ansambli un Limbažu vokālo ansambļu dziedātājiem, kā arī Limbažu un Krimuldas apvienotā simfoniskā orķestra dalībniekiem, lai saprastu, kāds noskaņojums vada svētku dalībnieku vidū un cik gatavi viņi ir pēc garā pandēmijas laika dziedāt, dejot un muzicēt, lai attālinātie skatītāji viņu veikumu ar prieku varētu vērot video formātā. Svētkos plāno piedalīties 22 kolektīvi, atklāj Limbažos novada dziesmu un deju svētku koordinatore Sigita Upmale. Aptauja liecina, ka 45% dalībnieku vecāki atbalstīja pat vienas dienas aktivitātes Rīgā, lielākā daļa atbalstīja svētku notikumus Limbažos.  Limbažu un Krimuldas apvienota simfoniskā orķestra vadītājs Aivars Buņķis uzsver, ka īstā gatavošanas svētku notikumiem būs vasaras nometnē, kad būs iespēja būt

Šodien esam Zemgalē, lai tiktos ar Jelgavas pūtēju orķestru vadītājiem un mūziķiem, jauniešu deju kolektīvu un tekstila dizaina pulciņa dalībniecēm, kā arī ar Dobeles novada dziedātājiem, dejotājiem un vizuālās mākslas pulciņa dalībniekiem. Kā kolektīvu dalībnieki un vadītāji izjūt atkalsatikšanos pēc attālinātas ziemas, kā kolektīviem izdevies noturēties kopā un kā tie raugās uz e-dziesmusvētku formātu? "Īstas skaidrības man nav, kas ir e-dziesmu svētki un kā tie izskatīsies, bet vai tos var saukt par dziesmu svētkiem, tas ir liels jautājums. Galvenais, vai šis ielāps var var dot gandarījumu bērniem," atzīst metāla pūšamo instrumentu pedagogs, pūtēju orķestra "Rota" diriģents, Jelgavas vidusskolas direktors Agris Celms. Sava orķestra uzstāšanās filmēšanu viņš dēvē par tādu pajokošanos. Tas vairāk dod vizuālu priekšstatu, ka tādi muzikanti ir un darbojas. Ja to varēs redzēt televīzijā, būs interesanti paskatīties. Beāte neslēpj, ka mežrags paņemts rokās daudz retāk attālināto mēģinājumu laikā, bet tagad sa

Kā iepazinušies un izveidojuši ģimenes un dejo kopā jau vairākās paaudzēs, stāsta Grobiņas novada vidējās paaudzes deju kolektīva "Sudmaliņas" dejotāji un TDA „Zīle” dalībnieki. Grobiņas novada Robežnieku kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs „Sudmaliņas”, kurš Rīgā apmeties kādā Čiekurkalna skolā aktīvi mēģina. Šķiet, kolektīva vadītāja Valda Grīnfelde varētu vēl un vēl likt atkārtot deju soļus saviem dejotajiem. Vēlāk viņa saka, ka vadītājam ir jābūt gan bargam, gan mīļam un tikai tad var panākt rezultātu, bet viegli tas nav. Valda šo kolektīvu vada jau ilgus gadus, pirms tam viņa, tā teikt, diriģēja Liepājas tautas deju ansambli „Vaduguns”, no kurienes tad arī ir nācis šis stāsts – par to kā te sadejojusies un sapazinušies vairāki Valdas ģimenes locekļi. “Sudmaliņās” dejo viņas meita Liene, māsas meitas Inga un Aiga, arī Ingas vīrs Ģirts. Bet dejotāju dzimtas stāsts sākās ar Valdas un viņas vīra Māra satikšanos pirms vairāk nekā 40 gadiem. Arī tautas deju ansamblis „Zīle” no Ķekavas var lepoti

Muzikālā dzirde ir ļoti būtiska, lai translētu vai ierakstītu jebkuru muzikāls pasākumu radio un televīzijā, to atzīst ilggadīgi translāciju speciālisti - Latvijas TV režisors Juris Sējāns un Latvijas Radio skaņu režisors Varis Kurmiņš. Par to, kā notiek dziesmu svētku skaņu, attēla un emociju pārraide televīzijas skatītājiem un radio klausītājiem, saruna ar abiem režisoriem svētku mēģinājumu starplaikos. “Kādreiz kāds diktors nokavē tekstu, tā ir tiešraide, dziesmu svētkos nevar paredzēt, cik garas būs ovācijas, vai skaņdarbs sāksies uz aplausiem, vai būs pauze un diriģents gaidīs, kad koris nomierināsies. Dažādas situācijas,” ar skaņu režisora darbu iepazīstina Varis Kurmiņš. Viņš atzīst, ka skaņu režisora darbs būtiski nav mainījies ar tehnoloģiju attīstību, tikai ļauj vairāk redzēt, informācijas ir vairāk un ātrāk novērst nebūšanas. “Ja kāds kanāls sprakšķ, sarkana līnija parādās. Kādreiz to dzirdējām un bija jāsaprot. Dziesmu svētkos bieži kāds pa vadiem staigā, pat ātrās palīdzības mašīnas kādreiz uz

Viņiem ir liela atbildība, lai viss notiktu laikā un dziedātāji un dejotāji ierastos laikus kā uz koncertiem, tā mēģinājumiem. Viņi ir šoferi, kas vadā svētku dalībniekus. Autovadītājas Zandas Magones stāsts, kā kļuvusi par dziesmu un deju svētku dalībnieci un dejotāja Ivara Balgalvja stāsts, kāpēc šajos svētkos viņš sēž pie auto stūres, nevis redzams dejotāju pulkā, raidījumā "Sanākam, sadziedam, sadancojam". Autovadītāja Zanda Magone ir atvedusi dziedātājus no Saulkrastiem uz Rīgu, uz gājienu, bet pārējās dienas pati piedalīsies svētkos kā dejotāja. Pie stūres savu pasažieru, kora “Baangotne” dziedātāju mudināta, viņa sēdusies tautastērpā. Arī iepriekšējos gadus viņa ir bijusi autobusa vadītāja dziesmu un deju svētkos. “Iepriekšējos svētkos ar tādu pašu busiņu vizināju kolektīvu, svētku beigās meitenes teica, vai pati negribi nākt dejot. Biju izbrīnīta, jo neticēju, ka no malas cilvēks var tā nākt un dejot. Ja uzaicināja, labprāt piekritu,” atklāj Zanda Magone. Arī Ivars Balgalvis, kurš šajos svētkos ir

Satiekamies ar Sirsnīgā Briseles latviešu teātra dalībniekiem, kuri pirmo reizi nokļuvuši dziesmu un deju svētkos un uzzinām, kā viņi dzen vellu, spēlējot teātri. Dziesmu un deju svētki nav tikai dziedāšana un dejošana. Tā ir arī teātra spēlēšana. Svētku ietvaros visi sabraukušie Latvijas un latviešu diasporas amatierteātri 2. un 3. jūlijā Vērmanes dārzā izrāda Ādolfa Alunāna lugas. Tas ir veltījums latviešu teātra pamatlicējam, kuram 2018. gadā svinam 170. jubileju. Starp teātra spēlētājiem ir arī Sirsnīgais Briseles latviešu teātris, kas izrāda iestudējumu "Alunāns. Interpretācija” pēc Alunāna darbu “Līksmības avots” un “Pašu audzināts” motīviem, ko veidojusi teātra režisore Andra Baltmane. “Mums tas ir liels gods spēlēt uz lielās skatuves,” atzīst teātra aktieris Nils Latvijas Radio raidījumā "Sanākam, sadziedam, sadancojam". “Izspēlējam 19. gadsimtu, latviešu tautas dvēseli 19. gadsimtā. Fascinējošs piedzīvojums. 21. gadsimts tam nav gatavs, ceram, ka skatītāji kaut kā spēs pārdzīvot.” Sirsnīgais latv

Dziesmu svētku fotogrāfi. Par viņu profesionalitāti liecina ne tikai fotogrāfijas, bet arī spēja būt visur klāt un fotografēšanas brīdī būt nemanāmiem. Tajā pašā laikā viss, ko par dziesmu svētkiem zinām mēs, šo svētku liecinieki, ko uzzina pasaulē un kas raksta Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku vēsturi, vismaz pēdējo simts gadu laikaposmā, tās vispirmām kārtām ir šo neredzamo cilvēku veikums – fotogrāfijas. Par fotogrāfa darbu dziesmu un deju svētkos stāsta XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku oficiālie fotogrāfi – Ilmārs Znotiņš un Aivars Liepiņš. Dziesmu un deju svētki, tas ir stāsts par komandu, tā ir viena liela talka. Dziesmu svētku laikā viens nav dziedātājs, uz deju laukuma tavam solim jābūt rakstā. Fotogrāfiju atlase, likšana internetā ir komandas darbs. Un arī fotogrāfi, šādā reizē nav solisti, bet daļa no kāda lielāka darba. Kamēr vieni dzied un spēlē, citi viņus atbalsta, fotogrāfi raksta vēsturi, gādā, lai dalībniekiem būtu iespēja sevi ieraudzīt ik dienas papildinātajā fl

Tikko aizvadīti Līgo svētki, kad daudzi greznojās ar pašu vītiem vainagiem, bet tūlīt sāksies dziesmu un deju svētki, kad meitām būs galvās arī etnogrāfiskie vainagi. Cik dažādi tie ir, stāsta Latvijas Amatniecības kameras meistare Māra Krieviņa. Viņas darināto vainagu izstāde "Zīļu vainags Latvijai" pašreiz skatāma Latvijas Universitātes bibliotēkā. Kā uzpīt tādu ziedu vainagu, lai dejojot vai dziedot tas neizirtu, atgādina Aiga Kuģe. Viņa ziedu vainagus vasaras saulgriežos pin ne tikai sev, arī citiem gribētājiem. Bet Brigita Stroda stāsta par to, ka kronis ir modes aksesuārs un tas noteikti nav tautas tērpa sastāvdaļa.  

XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku gājienā ies arī folkloras kopas, un, protams, dimdinās, dimzinās arī Jelgavas „Dimzēns”. Savas pastāvēšanas 25 gados, kā šai raidījumā izstāstīs kopas dibinātāja un vadītāja Velta Leja, „Dimzēna” mēģinājumi notikuši nemainīgi – pirmdienās un piektdienās, sešos pēcpusdienā. Un gadās, ka kādi no kopas dalībniekiem aizklīst pasaulē, kādu brīdi nesanāk laika iet uz mēģinājumiem, un tad vissirsnīgākais ir prieks, kad viņi atkal atgriežas, apciemo savu „Dimzēna” ģimeni, un dziesma var turpināt skanēt no tās nots, kur kādreiz tikusi uz brīdi pauzēta. „Dimzēna” vadītāja Velta Leja, aicināta uz sarunu, uzreiz saka, ka nenāks viena, jo „Dimzēna” jaunie dziedātāji – Gundega Grūtupa, Viktors Žeikars – esot samācījušies dziesmas, augstu novērtēti arī Latvijas bērnu un jauniešu folkloras svētkos „Pulkā eimu, pulkā teku”. To ģimeniskumu, sirsnību var saklausīt kopas dalībnieku savstarpējās attiecībās un arī dziesmā – cik dabiski kopas dalībnieki sadala savā starpā balsis,

Izzinām, kā tapis deju lieluzvedums “Māras zeme”, tiekoties ar tā veidotājiem, kurus neoficiāli dēvē par lielisko piecinieku. Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis, scenogrāfs Reinis Suhanovs, režisors Elmārs Seņkovs un scenārija autore Ieva Struka ir piecu cilvēku komanda, kas izlolojusi dejas uzvedumu "Māras zeme". Ar trim no šīs komandas - Ievu Struku, Jāni Ērgli un Jāni Purviņu - Latvijas Radio tikās dienā, kad Kongresu namā Rīgā bija sabraukuši uzvedumā iesaistīto deju kolektīvu vadītāji, lai saņemtu laukuma zīmējumus, kurus iepazīstot, kolektīvi zinās, kur katram jāatrodas Daugavas stadionā un kā veidosies uzvedums, kurā katrs kolektīvs ir kā maza daļa lielajā stāstā.

„Man šķiet, ka tas ir  skaisti, ka arī es tur esmu bijusi kā tāds puzles gabaliņš  visā tajā lielajā, lielajā bildē. Esmu tur devusi  savu artaviņu,” saka Māra Gredzena, viena no šo Dziesmu un seju svētku brīvprātīgajām darbiniecēm. Ko nozīmē būt brīvprātīgajam šādos lielos pasākumos un kāda ir pieredzē šajā darba, stāstīs Uldis Kazaks un Māra Gredzena. Man šķiet, ka tas ir  skaisti, ka arī es tur esmu bijusi kā tāds puzles gabaliņš  visā tajā lielajā, lielajā bildē. Esmu tur devusi  savu artaviņu,” saka Māra Gredzena, viena no šo Dziesmu un deju svētku brīvprātīgā darba veicējām. Ikdienā Māra Gredzena strādā par tulku, viņas specialitāte ir tulkošana no vācu, angļu un slovēņu valodām, taču jau tūlīt pēc vidusskolas beigšanas Māra ir iepazinusi brīvprātīgā darbu, piedaloties dažādos studentu apmaiņas projektos. Arī šajos Dziesmu un deju svētkos viņa ir pieteikusies brīvprātīgo rindās. "Man patīk klasiskās vērtības, nevaru iedomāties dziesmu svētkus bez “Gaismas pils”. Bet tā nav man lielākā kulminācija, ka

Latviešu vispārējie Dziesmu un deju svētki pulcē cilvēkus, no kuriem tikai nelielai daļai šīs mākslinieciskās izpausmes ir arī viņu pamatprofesija. Ja uzlūkotu Mežaparka estrādi vai Daugavas stadionu, kurā sapulcēti svētku dalībnieki, tad savā ziņā mēs ieraudzītu profesiju klasifikatoru dzīvā izpausmē. Arī Latvijas Radio darbinieki pievienojas koristiem un dejotājiem. Katram no viņiem savs pieredzes nogrieznis, bet visus vieno bezkompromisu nodošanās mēģinājumiem, koncertiem un zibakcijām, ierasto darba ikdienu noslogojot ar papildus pienākumiem. Raidījumā Sanākam, sadziedam, sasadancojam tikšanās ar Latvijas Radio darbiniekiem - Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Gan ētera personībām, gan tiem, kuru darbs palīdz vēstījumam nonākt pie klausītājiem.